____________________________
Šodien Rumbulā tika aizvadīts piemiņas pasākums, kas veltīts Rīgas geto ieslodzīto iznīcināšanas 83. gadadienai, atceroties 25 000 nevainīgo ebreju, kurus 1941.gada 30. novembrī un 8. decembrī Rumbulas mežā nogalināja nacisti. Pasākumā klātesošos uzrunāja arī Izraēlas vēstnieces vietnieks Gals Rudihs:
Godājamās amatpersonas, vēstnieki un diplomātiskā korpusa pārstāvji, Latvijas Ebreju kopienas vadība un pārstāvji, dāmas un kungi!
Šajā pašā vietā, kur mēs visi tagad stāvam, atvērās elles vārti tūkstošiem un tūkstošiem nevainīgu upuru. Tieši šeit, mums visapkārt, ir vieta, kur pirms 83 gadiem nacisti un viņu vietējie rokaspuiši noslepkavoja vairāk nekā 25 000 ebreju. Viņiem ebreja dzīvība bija ne vairāk kā vienas lodes vērta. Šie 25 tūkstoši ebreji ir daļa no tiem ebrejiem, kuri tika noslepkavoti Latvijā, tikai tāpēc, ka viņi bija ebreji. Tā ir mazākā daļa no sešiem miljoniem ebreju dzīvību, kas tika atņemtas visā holokausta laikā, taču 25 000 joprojām ir pārāk daudz, lai to aptvertu. Šodien šeit mūs vēro vairāk nekā divdesmit pieci tūkstoši acu pāru, kas piederējuši vecvecākiem, mazbērniem, vīriešiem un sievietēm, un kuri, iespējams, ir ne tikai pateicīgi par to, ka pieminam viņu dvēseles, kas šeit aukstumā tika nežēlīgi noslepkavotas, bet arī satraukti.
Šī diena, 29. novembris, ir nozīmīga diena ebreju tautas vēsturē – tieši šajā dienā, pirms 77 gadiem ANO pieņēma rezolūciju 181 par sadalīšanas plānu divu valstu izveidei Izraēlas zemē. Ebreju vadība toreiz pieņēma plānu, bet arābu – to noraidīja. Šī diena būtībā kļuva par Izraēlas valsts piedzimšanu. Visbeidzot, ebrejiem pēc diviem gadu tūkstošiem trimdā atkal bija sava valsts savā senču dzimtenē.
83 gadus pēc Rumbulas, 80 gadus pēc holokausta un 77 gadus pēc ANO sadalīšanas plāna, ebreji joprojām tiek vajāti tikai tāpēc, ka viņi ir ebreji. Izraēlā pašlaik septiņās frontēs notiek cīņa pret Irānas teroristu pilnvarotajiem pārstāvjiem un pašu Irānu, bet citviet pasaulē ebrejiem sabiedriskās vietās atkal ir jāslēpj sava ebreju izcelsme vai piederība Izraēlai, ja viņi vēlas būt drošībā. Skaidra šausmu taisne savieno ebreju vajāšanu dažādos veidos un dažādās vietās visā vēstures gaitā, jo vienmēr ir bijis kāds attaisnojums, kāpēc uzbrukt ebrejiem.
Amsterdama, Dubaija, Parīze, Pekina un Minhene ir dažas no vietām, kur vien pagājušajā gadā pret ebrejiem tika vērsta antisemītiska vardarbība tikai tāpēc, ka viņi ir ebreji.
Tagad ebreju tautai atkal ir sava valsts, droša patvēruma vieta ebrejiem no visas pasaules, taču tā ir valsts, kas saskaras ar nepārtrauktām pastāvēšanas problēmām un tiek izstumta par to, ka aizsargā sevi un savus pilsoņus. Ja tūkstošiem Rumbulas slaktiņa upuru šodien mūs vērotu, viņi būtu noraizējušies, jo redzētu, ka ebreju vecvecāki, mazuļi, sievietes un vīrieši arī 2024. gadā joprojām tiek apdraudēti tikai tāpēc, ka viņi ir ebreji. Joprojām, jau vairāk nekā gadu, 101 no viņiem atrodas gūstā Gazā. Viņu vienīgais noziegums ir būt ebrejiem, būt izraēliešiem.
Holokausts Eiropā ir iededzināts katra ebreju cilvēka dvēselē līdz pat šai dienai. 7-tā oktobra slaktiņš un tā sekas ir atkailinājis to ebreju nervu, kas atbild par eksistenciālo apdraudējumu un atgādinājis ikvienam ebrejam Izraēlā, Eiropā un citur, ka sapnis dzīvot brīvi, bez pastāvīgiem dzīvības apdraudējumiem, joprojām ir tālu no piepildījuma. Tomēr cerība ir dzīva, – kā to vēsta mūsu valsts himnas noslēguma rinda: “Mūsu tautai būt brīvai mūsu zemē, Cionas zemē un Jeruzālemē”.
Paldies!
