Brīvās pasaules karš

Akadēmiskajā vidē un medijos iestrādātās “progresīvās aprindas” sniedz attaisnojumu tiem, kas uzbrūk Izraēlai un Rietumiem. Ne Rietumiem, ne Izraēlai nav imunitātes pret kritiku, un tomēr visi Rietumu un Izraēlas pārkāpumi nobāl pret tiem draudiem, ko džihādistu kustība un tās atzari rada pašai brīvās pasaules pastāvēšanai. Ir pienācis laiks mums pacelt galvas un kategoriski paziņot: šajā gadījumā nav simetrijas. Morālās vērtības ir pretstatītas amorālām vērtībām. Šis ir laiks izlēmībai: mums obligāti jāuzvar Irānas vadīto ļaunuma asi, džihādistu kustību un tās atzarus no Hamās līdz ISIS, no Hezbollah līdz Boko Haram.

Izraēla viena pati nevar nest šo nastu. Šajā cīņā jāpiedalās katram cilvēkam, katrai organizācijai, katrai valstij, kas joprojām tic brīvības un vienlīdzības vērtībām. Jo, ja Izraēlas rokas būs sasietas, ja viltus stāstījums, kas pasludina Izraēlu par “agresoru” un Hamās par “upuri”, iegūs virsroku, tas signalizēs par brīvās pasaules lejupslīdi. Tas nedrīkst notikt.

Trīsdesmitajos gados brīvā pasaule nespēja apzināties faktu, ka tā saskaras ar eksistenciāliem draudiem. Cena bija graujoša. Sešdesmit miljoni cilvēku tika noslepkavoti, tostarp seši miljoni ebreju, kuri gāja bojā visšausmīgākajā nāves industrijā vēsturē.

Ir vērts atcerēties, ka 1933. gadā Oksfordas studentu apvienība nolēma: "Šī iestāde nekādā gadījumā necīnīsies par savu karali un valsti." Priekšlikumu atbalstīja 275 studentu, bet 153 bija pret. Vinstons Čērčils saprata šī ierosinājuma traģiskās sekas un vairākas nedēļas pēc tās apstiprināšanas apzīmēja to: "Tā nožēlojamā, nekaunīgā atzīšanās... Tas ir ļoti satraucošs un pretīgs simptoms..." Citas universitātes sekoja Oksfordas piemēram un pieņēma līdzīgus ierosinājumus. Tieši pēc Hamās zvērību mēroga publiskošanas Hārvardas universitātes studentu apvienības paziņoja, ka būtībā atbalsta viņu šausmīgo rīcību. Vai vēsture atkārtojas?

Tomēr pastāv atšķirība starp pagātni un tagadni. 30. gados vēl nebija skaidrs, ka Hitlers plāno genocīdu un pasaules iekarošanu. Šodien tas ir acīmredzami un neapšaubāmi. ISIS nav viens. Hāmas līderi jau agrāk ir aicinājuši "iekarot Romu un no turienes... divas Amerikas un Austrumeiropu", un Hamās oficiālā televīzija aicina Allāhu nogalināt kristiešus un ebrejus "līdz pēdējam".

Islāmistu sunnītu līderis šeihs Jusufs Al-Karadhavi musina musulmaņus pabeigt Ādolfa Hitlera iesākto darbu, un Hezbollah līderis Hasans Nasralla noteica, ka "ebreji no visām pasaules malām pulcēsies okupētajā Palestīnā, nevis tāpēc, lai panāktu Antikrista un pasaules galu, bet gan tāpēc, ka Allāhs, Pagodinātais un Visaugstākais, vēlas jūs glābt no nepieciešamības doties uz pasaules malām, jo viņi ir sapulcējušies vienuviet – un tur notiks pēdējā un izšķirošā cīņa".

Tiem Hārvardas studentiem, kuri atbalsta Hamās, to būtu jāapzinās. Tā vietā, lai mācītu viņiem par pagātni un tagadni, par draudiem, kas vērsti pret brīvo pasauli, daudzi viņu profesori attēlo Izraēlu kā nelietīgu briesmoni, bet Hamās - kā nevainīgu upuri. Džūdita Batlere iepriekš ir apgalvojusi, ka Hamās un Hezbollah ir "sociālas kustības, kas ir progresīvas, kas ir kreisas, un kas ir daļa no globāli kreisajiem". Līdzīgā veidā bijušais Lielbritānijas Darba partijas līderis Džemijs Korbins tieši šonedēļ atteicās nosodīt Hamās. Viens no pasaules vadošajiem intelektuāļiem Noams Čomskis devās uz Libānu, lai tiktos ar Nasrallu. Parāde turpinās.

Slavojs Zižeks, vadošais progresīvais filozofs, atbalsta Irānas kodolieroču programmu. Itāļu filozofs Džanni Vatimo ir iestājies par “cionistu neliešu” nošaušanu un naudas vākšanu Hamās. Viņš arī uzrakstījis rakstu, atbalstot Irānas prasību iznīcināt Izraēlu.

Šī nav nenozīmīga intelektuāļu parāde.

Pat Tuvo Austrumu studiju asociācija (MESA) nesen pieņēma rezolūciju pievienoties BDS kustībai, kas atbalsta ebreju valsts iznīcināšanu. Šī it kā nebūtiskā tendence izvērtās par intelektuāļu kauna parādi islāma-nacisma atbalstam.

Viens no smieklīgākajiem izvirzītajiem apgalvojumiem - "jūs nevarat ieslodzīt divus miljonus cilvēku, nemaksājot briesmīgu cenu", ir vienkārši nepatiesa hiperbola.

Pirmkārt, Hamās netrūkst naudas. Organizācija savus līdzekļus neieguldīja ne civilajā labklājībā, ne izglītībā, ne veselības aprūpē. Tā vietā organizācija izvēlējās atvēlēt miljardus terorisma infrastruktūras izveidei, munīcijas rūpniecības un stratēģiskā pazemes tuneļu tīkla izveidei.

Pirms uzbrukuma vairāk nekā divdesmit tūkstoši Gazas iedzīvotāju katru dienu devās no Gazas joslas uz darbu Izraēlā. Gazā katru dienu ieradās simtiem kravas automašīnu, lai piegādātu pārtiku un citas preces. Komunālie pakalpojumi — ūdens, benzīns un elektrība — tika nodrošināti regulāri. Otrkārt, blokāde bija daļēja, lai novērstu Irānas ieroču kontrabandu Gazas joslā. Neviens negribēja blokādi.

Kad Hamās uzvarēja 2006. gada vēlēšanās un ieguva kontroli pār Gazas joslu, "četrinieks" (ASV, Krievija, ES un ANO) ierosināja Hamas valdībai apņemties nepieļaut vardarbību, atzīt Izraēlas tiesības pastāvēt un pieņemt pašreizējos Tuvo Austrumu miera līgumus apmaiņā pret būtisku palīdzību palestīniešiem. Vācijas kanclere Angela Merkele uzsvēra, ka ir neiedomājami, ka Eiropas Savienība atbalstīs Hamās režīmu, ja vien tā (Hamās) nenosodīs terorismu un neatzīs Izraēlas tiesības pastāvēt. Hamās līderim Ismailam Hanijam bija nepieciešama tikai viena diena, lai šo piedāvājumu pilnībā noraidītu.

Gadu vēlāk, 2007. gadā, Hamās vardarbīgi pārņēma kontroli pār Gazas joslu, nogalinot simtiem cilvēku, bieži vien nometot pretiniekus no māju jumtiem. Būtībā ebreju iznīcināšanas indoktrinācija sākas bērnudārza vecumā.

Starptautiskā sabiedrība vēlreiz piedāvāja atbalstu apmaiņā pret izmaiņām politikā. Taču jau atkal Hanijs noraidīja priekšlikumu. Turpinoties raķešu palaišanai no Gazas uz Izraēlu 2014. gadā, šī krīze pārauga operācijā Protective Edge (Aizsardzības mala). Savukārt Eiropas Savienības ministri ierosināja palīdzību apmaiņā pret "visu teroristu organizāciju atbruņošanu".

Turklāt viņi iesniedza detalizētu priekšlikumu īpašai ANO misijai Gazā. Eiropadome arī iepazīstināja ar oficiālu plānu, saskaņā ar kuru palīdzība bija atkarīga no atbruņošanās.

Bet 2017. gadā Hamās jaunais līderis Jahja Sinvars skaidri norādīja, ka "Hamās nekad neatzīs Izraēlu". Nākamajā gadā, 2018. gada februārī, pieaugot robežu spriedzei, ES atkal ierosināja sniegt palīdzību apmaiņā pret atbruņošanos. Labklājība vai terors? Labklājība vai nāves industrija? Hamas atkal izvēlējās teroru.

Hamās augsta ranga amatpersona Moširs al Masri iepriekš paskaidroja, kā Hamās uztver terminu "pamiers": "pretošanās vārdnīcā termins "miers" ir definēts kā gatavošanās nākamajai kampaņai. Mūsu pretestība turpinās krāt savu arsenālu, un izstrādāt un ražot pārsteidzošus jaunus komponentus jaunajām sistēmām."

Un tieši to Hamas arī izdarīja. Kāpēc tas notika? Jo Hamas ir Musulmaņu brālības atzars, kura nāves industrijas principus ir definējis tās dibinātājs Hasans al Banna 1938. gadā. Nevis labklājība. Nevis uzplaukums. Nevis atlabšana. Nevis izglītība. Tikai nāve. Bet Hamas ideoloģija, tās atteikšanās no starptautiskās sabiedrības priekšlikumiem, tās uzstājība uz blokādi, neskatoties uz Gazas iedzīvotāju ciešanām, neietekmē Brīvās pasaules medijus. Šis pašapmāns ir līdzvērtīgs pašiznīcināšanai.

Tajā pašā dienā, kad Hamās slepkavas nogalināja simtiem jaunu izraēliešu, kas svinēja svētkus Nova festivālā, palestīniešu un britu akadēmiķis doktors Jara Havari rakstīja: "Dekolonizācija nav metafora." Viņa nevarēja nodzīvot nevienu dienu Hamās terora valdīšanas laikā. Viņa apbrīno Hamās varu tikai viena iemesla dēļ. Akadēmiķi runā tikai par “dekolonizāciju”. Hamās sniedz praktisku šī termina interpretāciju, jo tas attiecas uz ebreju slepkavošanu.

Teorija, kas definē cionismu kā koloniālismu, ir viens no galvenajiem šīs domas virziena safabricējumiem. Vai mani vecvecāki, kuri aizbēga no Jemenas vairāk nekā pirms gadsimta, bija kolonizatori? Vai ebreji, kas bēga no pogromiem Krievijā? Vai trūcīgie holokaustu izdzīvojušie, kas ieradās pēc Otrā pasaules kara? Problēma ir tā, ka šie meli turpina dominēt un rada “aizvēju” Irānai, džihādam un teroristiem. Tas gan neaptver visus Rietumu medijus vai visu akadēmisko pasauli, tomēr melu propaganda iznīcina brīvo pasauli no iekšpuses.

2014. gadā amerikāņu intelektuālis Sems Heriss publicēja rakstu, kurā secināts: “Patiesība ir tāda, ka mēs visi dzīvojam Izraēlā. Vienkārši daži no mums to vēl nav sapratuši." Interesanti, kam jānotiek, pirms akadēmiskā pasaule, mediji un Brīvā pasaule apzināsies šo vienkāršo patiesību. Galu galā, brīvā pasaule to sapratīs. Atklāts paliek tikai viens jautājums - vai būs nepieciešami desmitiem miljonu nāves gadījumu, vai ļaunuma asi var apturēt tagad par daudz zemāku cenu.

* Bens Drors Jemini ir Izraēlas žurnālists un publicists, pēc kvalifikācijas jurists. Kopš 2014. gada. Raksta Izraēlas dienas laikrakstam "Yediot Ahronot”, grāmatas “Industry of Lies” (“Melu Industrija”) autors​